Nosūtu savam Mr. Lieliskajam uzaicinājumu ar tekstu -
Mans mīļotais vīrieti!
Ielūdzu Tevi 27.decembrī plkst.19:00 uz Liepājas Teātri.
Kopā baudīsim "Pavasara atmoda".
Lai mums jauks vakars,
Tava
Tas jau šovakar. Pavasara atmoda un mans mīļais Liepājas teātris. Galvenajā lomā mana klases biedrene Everita. Rokās ziedi un milzīgs prieks par lielo ļaužu pūli. Liepājas teātris burtiski atdzimis, ienākot jaunajam aktieru sastāvam.
Izrāde ar dzīvo rokmūziku, kas vēl vairāk paspilgtina emocijas un tekstu.
Nedaudz par lugas vēsturi - luga sarakstīta jau 1891. gadā, protams, sabiedrībā vērtēta pretrunīgi, jo jau tajā laikā lugā atklāti apsprieda seksuālās attiecības, vardarbību ģimenē, jauniešu pašnāvības.
Kā stāsta izrādes apraksts Liepājas teātra mājas lapā,
Izrāde sākas ar to, ka mamma paziņo meitai - māsai ir piedzimis otrs bērniņš. Meita lūdz, lai mamma izstāsta, kā tad tiek pie tā bērniņa. Mammas apmulsums, stostīšanās un minstināšanās - gala rezultātā - lai tiktu pie bērniņa, jābūt precētai un ļoti stipri jāmīl savs vīrs. Hmmm... Izrāde par to, ka puiku un meiteņu skolas ir atsevišķi, pat par ķermeņa nobriešanu nevienam nekas nav zināms, par to vienkārši netiek stāstīts un runāts, kur nu vēl par intīmajām attiecībām, par izsargāšanos un tamlīdzīgi. Puikas nesaprot, kas notiek ar viņiem, dīvaini sapņi, nespēja koncentrēties stundās, vēlme pēc tuvības, utt. Ar vecākiem nekas netiek izrunāts. Ļoti spilgti tiek parādīta vardarbība un seksuālā izmantošana ģimenē, kā tas notiek, par pārējo meiteņu sašutumu un neizpratni, kas ar viņu draudzeni notiek. Kā tas var būt, kādēļ par to draudzene klusē. Izrādes laikā savu dzīvi izbeidz viens jaunietis, kurš apkaunojis savu ģimeni, jo tika izslēgts no skolas. Neizpratne no vecāku puses, nevēlēšanās zināt, kādēļ tas tā noticis un viss. Par vienu draugu mazāk.
Izrāde beidzas ar to, ka galvenā varone uzzina, ka ir bērniņa gaidībās. Pati ir milzīgā neizpratnē, jo nav taču precējusies un nemaz nesaprot, kā tas notika. Meitenes mammai milzīgs apkaunojums, viņa vēršas pie pagrīdes dakteriem pēc palīdzības, kā rezultātā meitene mirst.
.jpg)
Paredzamas beigas, vispār prognozējama izrādes gaita. Taču cik svarīgi ir par to runāt. Ja tik daudzi cilvēki izliekas, ka nedzird, ka aiz sienas sit bērnus, tas nenozīmē, ka tas nepastāv mūsu sabiedrībā. Varbūt mūsdienās par izsargāšanos, pubertātes vecumu un izmaiņām tajā laikā ir ļoti plaši, sīki un smalki izstāstīts aprakstīts dažādos internetā pieejamos resursos, taču cik svarīgi un nozīmīgi to būtu izrunāt tieši ar saviem vistuvākajiem - mammu un tēti. Mūsu vecāki tika audzināti tādā laika posmā, kad seksa, dzimumattiecību nebija. Par to neviens nerunāja, tas bija sabiedrībā nepieņemami. Man šķiet, ka šodien jaunā paaudze jau ir daudz izglītotāka par šo tēmu. Taču cik svarīgi ir katram bērnam to uzzināt tieši no saviem vecākiem. Vai tā netiek iemantota arī kaut kāda milzīga uzticēšanās? Vai tas neiedrošinās bērnu izrunāt ar mammu visu?
.jpg)
Vai tavā ģimenē bija sarunas par šādu tēmu? Kādā vecumā par to būtu jāsāk runāt? No izrādes apmeklētājiem dzirdēju vairāk sašutuma par šādu saturu nekā atzinumu, to ka šī tēma ir ļoti nopietna un diez gan smaga. Pat no aptuveni 40gadīgajiem dzirdēju komentārus, ka te nebija ko redzēt, sviests un tamlīdzīgi. Par vecāka gadagājuma cilvēku atziņām variet tikai minēt. Vai tiešām šāda veida izrādes ir tik nelietderīgas? vai tas tiešām nepalīdzētu izglābt kādu jaunieti? vai vismaz nepalīdzētu izvairīties no neatgriezeniski pieļautajām kļūdām?
Biļetes un vairāk info par izrādi meklē ŠEIT .
Daži attēli no izrādes:
Kā stāsta izrādes apraksts Liepājas teātra mājas lapā,
"Pavasara atmoda" ir stāsts par apmulsumu, izmisumu un konfliktu, kas rodas, saduroties jauniešu seksualitātes uzplaukumam un vecākās paaudzes aizspriedumiem un liekulībai. Nejauši satiekoties diviem četrpadsmit gadus veciem jauniešiem, starp abiem, par spīti vecāku un skolotāju noliedzošajai attieksme, gluži negaidot, uzvirmos kaisle un vēlmes, kādas līdz šim ne viens, ne otrs nav jutis un par kurām nevienam no viņiem neviens nav stāstījis, jo vecāki nav gribējuši, nav mācējuši un ir baidījušies runāt par savu pieredzi. Šī nezināšana un tajā pašā laikā dabiskā vēlme sajust sevi un mīlēt, novedīs pie neatgriezeniskām sekām."
Izrāde sākas ar to, ka mamma paziņo meitai - māsai ir piedzimis otrs bērniņš. Meita lūdz, lai mamma izstāsta, kā tad tiek pie tā bērniņa. Mammas apmulsums, stostīšanās un minstināšanās - gala rezultātā - lai tiktu pie bērniņa, jābūt precētai un ļoti stipri jāmīl savs vīrs. Hmmm... Izrāde par to, ka puiku un meiteņu skolas ir atsevišķi, pat par ķermeņa nobriešanu nevienam nekas nav zināms, par to vienkārši netiek stāstīts un runāts, kur nu vēl par intīmajām attiecībām, par izsargāšanos un tamlīdzīgi. Puikas nesaprot, kas notiek ar viņiem, dīvaini sapņi, nespēja koncentrēties stundās, vēlme pēc tuvības, utt. Ar vecākiem nekas netiek izrunāts. Ļoti spilgti tiek parādīta vardarbība un seksuālā izmantošana ģimenē, kā tas notiek, par pārējo meiteņu sašutumu un neizpratni, kas ar viņu draudzeni notiek. Kā tas var būt, kādēļ par to draudzene klusē. Izrādes laikā savu dzīvi izbeidz viens jaunietis, kurš apkaunojis savu ģimeni, jo tika izslēgts no skolas. Neizpratne no vecāku puses, nevēlēšanās zināt, kādēļ tas tā noticis un viss. Par vienu draugu mazāk.Izrāde beidzas ar to, ka galvenā varone uzzina, ka ir bērniņa gaidībās. Pati ir milzīgā neizpratnē, jo nav taču precējusies un nemaz nesaprot, kā tas notika. Meitenes mammai milzīgs apkaunojums, viņa vēršas pie pagrīdes dakteriem pēc palīdzības, kā rezultātā meitene mirst.
Paredzamas beigas, vispār prognozējama izrādes gaita. Taču cik svarīgi ir par to runāt. Ja tik daudzi cilvēki izliekas, ka nedzird, ka aiz sienas sit bērnus, tas nenozīmē, ka tas nepastāv mūsu sabiedrībā. Varbūt mūsdienās par izsargāšanos, pubertātes vecumu un izmaiņām tajā laikā ir ļoti plaši, sīki un smalki izstāstīts aprakstīts dažādos internetā pieejamos resursos, taču cik svarīgi un nozīmīgi to būtu izrunāt tieši ar saviem vistuvākajiem - mammu un tēti. Mūsu vecāki tika audzināti tādā laika posmā, kad seksa, dzimumattiecību nebija. Par to neviens nerunāja, tas bija sabiedrībā nepieņemami. Man šķiet, ka šodien jaunā paaudze jau ir daudz izglītotāka par šo tēmu. Taču cik svarīgi ir katram bērnam to uzzināt tieši no saviem vecākiem. Vai tā netiek iemantota arī kaut kāda milzīga uzticēšanās? Vai tas neiedrošinās bērnu izrunāt ar mammu visu?Vai tavā ģimenē bija sarunas par šādu tēmu? Kādā vecumā par to būtu jāsāk runāt? No izrādes apmeklētājiem dzirdēju vairāk sašutuma par šādu saturu nekā atzinumu, to ka šī tēma ir ļoti nopietna un diez gan smaga. Pat no aptuveni 40gadīgajiem dzirdēju komentārus, ka te nebija ko redzēt, sviests un tamlīdzīgi. Par vecāka gadagājuma cilvēku atziņām variet tikai minēt. Vai tiešām šāda veida izrādes ir tik nelietderīgas? vai tas tiešām nepalīdzētu izglābt kādu jaunieti? vai vismaz nepalīdzētu izvairīties no neatgriezeniski pieļautajām kļūdām?Biļetes un vairāk info par izrādi meklē ŠEIT .
