Smieklīgi, šodien uzdūros aptaujai - cik tad viegli, grūti, sarežģīti bija iegūt vadītāja apliecību. Un tad nu es sāku domāt, domāt, līdz iegrimu atmiņās.
Autovadītāja statusā jau kopš 2008.gada nogales, taču viss vēl tik smilgti atmiņā.
Ar instruktoru nobraucu ne mazāk ne vairāk kā 36 braukšanas (wouw wouw wouw, jo vienas braukšanas cena tajā laikā bija 15Ls par nodarbību, uhhhh), dārgs tas prieks. Tik daudz braukšanas man nācās ņemt, jo Mārtiņš baidījās man dot savu mīļo Hondu. Visu laiku skandināja, ka es varu sajaukt pedāļus un vēl viss kaut ko :D
Eksāmenu nokārtoju ar otro. Pirmo reizi pirms braukt uz eksāmenu, visiem stāstīju, ka beidzot esmu tikusi tik tālu un nu varēšu braukt ar CSDD auto pa Rīgas ielām un beigās... hmmm izgāzos turpat stāvlaukumā. Kaut kā samulsināja mani tas pilnīgi jaunais BMW, tik nepierasti ne spoguļi, ne pati mašīna, ka aiz lielā satraukuma nemācēju iebraukt garāžā. He he
Otro reizi gan zināja tikai viņš. Un es tā klusītiņām aizbraucu un noliku. Prieks milzīgākais un zini, kam es pirmajam to paziņoju? - protams, savam Tētim. Viņam kā autovadītājam ar miiiilzīiiigo stāžu visās iespējamās kategorijās tas bija neviltots prieks un gandarījums. Pat klausulē dzirdēju, cik viņš ir saviļņots un priecīgs par savas mazās meitas paveikto.
Un kopš tās novembra dienas esmu pilntiesīgs autovadītajs un nu savu dzīvi bez riteņiem nespēju iedomāties.
Līdz šīm ir bijušas tikai nelielas ķibeles uz ceļa - noskrāpēju kaimiņam žogu (pfff, cik maza bēda, to jau var nemaz neskaitīt :D ), vienreiz gandrīz paliku bez riteņa, jo mainot ziemas riepas pret vasaras riepām servisā laikam aizmirsa kārtīgi pievilkt (toreiz mans glābējs bija Lauris V. :* ) un vēl noskrāpēts spogulis, par to gan es pārdzīvoju visvairāk. Policijai arī neizraisu nekādu patiku - vienreiz apturēja plkst. 6 no rīta, tas bija vēl tajos laikos, kad strādāju Jelgavā un katru rītu 6 jau izbraucu no mājas. Toreiz policista kungs tikai paskatījās uz mani (pat ne uz dokumentiem), novēlēja laimīgu ceļu un viss. Otro reizi bija vēl smieklīgāk - tad biju savas pērlītes gaidībās, pie stūres ēdu ābolus un man šķita, ka policists to redzēja. Kad mani apturēja un policists ieraudzīja smaidīgu, bet pamatīgu kuģi pie stūres, viņš tikai apvaicājās, vai ar dokumentiem viss kārtībā un noteica - laimīgu ceļu. Tā neviens pat manu autovadītāja apliecību nav redzējis!! :)
Līdz šīm ir bijušas tikai nelielas ķibeles uz ceļa - noskrāpēju kaimiņam žogu (pfff, cik maza bēda, to jau var nemaz neskaitīt :D ), vienreiz gandrīz paliku bez riteņa, jo mainot ziemas riepas pret vasaras riepām servisā laikam aizmirsa kārtīgi pievilkt (toreiz mans glābējs bija Lauris V. :* ) un vēl noskrāpēts spogulis, par to gan es pārdzīvoju visvairāk. Policijai arī neizraisu nekādu patiku - vienreiz apturēja plkst. 6 no rīta, tas bija vēl tajos laikos, kad strādāju Jelgavā un katru rītu 6 jau izbraucu no mājas. Toreiz policista kungs tikai paskatījās uz mani (pat ne uz dokumentiem), novēlēja laimīgu ceļu un viss. Otro reizi bija vēl smieklīgāk - tad biju savas pērlītes gaidībās, pie stūres ēdu ābolus un man šķita, ka policists to redzēja. Kad mani apturēja un policists ieraudzīja smaidīgu, bet pamatīgu kuģi pie stūres, viņš tikai apvaicājās, vai ar dokumentiem viss kārtībā un noteica - laimīgu ceļu. Tā neviens pat manu autovadītāja apliecību nav redzējis!! :)
Padalies, kā Tu kļuvi par autovadītāju!
Iešūpoji mani vel vairāk ar domu, ka arī es BEIDZOT esmu nobriedusi apliecības iegūšanai. Zinu, ka daudzi to iegūst jau 18gadus, bet man kaut kā visu laiku nebija īstais klikšķis :) Šķiet otras meitiņas piedzimšana manī radīja vajadzīgo sajūtu :)
AtbildētDzēstSuperīgs raksts!
AtbildētDzēstInteresanti lasīt!
AtbildētDzēst